FK Bauska trenera I. Panteļejeva atskats uz 2014./2015. gada sezonu

2015-06-10 10:10

 

Šajā rakstā būs mans, FK Bauska galvenā trenera Ingusa Panteļejeva vērtējums par komandas sniegumu aizvadītajā sezonā un arī neliels salīdzinājums ar iepriekšējo. Vēl jo vairāk gribu atspoguļot reālo situāciju klubā, ņemot vērā to, ka šosezon florbolam no manas puses tika veltīts daudz vairāk laika nekā tas ir bijis iepriekšējās sezonās. Par cik 2014./2015. gada sezonā komanda netika izslēgšanas spēlēs, apskats ir par regulāro sezonu. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu uzreiz gribu pateikt, ka nevienam spēlētājam es nevaru pārmest un neesmu to darījis, ja viņš netiek uz treniņu darba pienākumu, mācību vai kādu citu objektīvu iemeslu dēļ.

Sezonas sākumā uzstādītais mērķis – ne zemāka vieta kā iepriekšējā sezonā (tikšana labāko astotniekā) netika sasniegts. Pēdējo reizi komandai tas nezidevās 2009/2010. gada sezonā. Šīs sezonas komandas modelī, salīdzinot ar pagājušo sezonu ļoti lielu izmaiņu nebija. Varu teikt, ka būtisks zaudējums bija Riharda Mallona „izīrēšana” pirmās līgas klubam LU/FS Masters , jo viņš kā uzbrucējs izcēlās ar savām darbībām aizsardzībā. Tā bija viņa izvēle un cerams, ka viņš atgriezīsies atpakaļ. Visi pārējie – labākie (rezultatīvākie) spēlētāji bija palikuši ierindā. 

Treniņi.

Visu panākumu un neveiksmju pamatā ir treniņa process. Treniņi notiek piecas reizes nedēļā. Pirmdien, trešdien, piektdien – praktiskās nodarbības zālē (pirmās 40min. fiziskais), otrdien – fiziskais ārā, ceturtdien –  svaru zāle. Protams, korekcijas vienmēr ievieš spēļu grafiks. Es uzskatu, ka šis ir minimālais treniņu apjoms, kas būtu nepieciešams virslīgas komandai. Tātad pilnvērtīgi trenējoties pēc šāda treniņu grafika domāju komandai vajadzētu cīnīties par medaļām. Ar vārdu pilnvērtīgi, pirmkārt jau domāju treniņu apmeklējumu. Daudzi noteikti uzreiz vaicās, cik tad reizes nedēļā tam amatierim ir jātrenējas? Viss jau ir atkarīgs no tā,  kādu rezultātu mēs gribam sasniegt. Mēs spēlējam Latvijas čempionātā florbolā virslīgā, kas ir Latvijas florbola augstākais līmenis. Lai šajā līmenī varētu spēlēt un darīt to veiksmīgi ir jātrenējas daudz un regulāri. Diemžēl, man ir jāsaka godīgi, esam ļoti tālu no tā visa. Pēc pilnas programmas netrenējas neviens. Ir kādi seši, septiņi (pārsvarā jaunieši), kas trenējas trīs un varbūt arī četras reizes nedēļā, pārējie labākajā gadījumā divas reizes, vai praktiski netrenējas vispār. Komandā esam 20 spēlētāji, ieskaitot vārtsargus, tā kā paši variet parēķināt, cik tas ir procentuāli. Protams, nevar nepieminēt faktu, ka kādi astoņi spēlētāji strādā, dzīvo vai mācās Rīgā, kas iespējams apgrūtina viņu tikšanu uz treniņiem, bet ja spēlētājs no Rīgas brauc uz treniņu ceļš viņam tiek apmaksāts.

Fiziskā sagatavotība.

Fiziskā sagatavotība un taktiskā sagatavošana, tās ir divas lietas, kur manā skatījumā, mēs zaudējam visvairāk. Fiziskās sagatavotības pamati ir jāzina jebkuram trenerim, bet lai komandu mērķtiecīgi gatavotu sezonas izšķirošajām spēlēm, ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas šajā jomā, tāpēc tiek izmantoti fiziskās sagatavotības treneru pakalpojumi (tas ir daudz efektīvāk) un cik es zinu, tā tas arī notiek vairākās Latvijas florbola virslīgas komandās. Šāda sadarbība bija arī mums ar vienu no pazīstamākajiem šīs jomas speciālistiem Latvijā, bet, kā mēs visi zinām, par velti nekas nenotiek. Par iepriekšējo sezonu es maksāju pats visas sezonas garumā, bet pirms šīs sezonas runājot ar kluba vadību jautājums palika neatrisināts, tāpēc sadarbību nācās pārtraukt. Vispārējai fiziskajai sagatavotībai (ātrums, spēks, izturība, lokanība) pamats ir jāieliek jau vasarā, sagatavošanās periodā, kuru mēs sākam jūlija vidū. Pirms šīs sezonas praktiski vienīgie, kas vasarā trenējās, bija jaunieši. Bez jau pieminētās vispārējās fiziskās sagatavotības (VFS) ir jāstrādā arī pie speciālās fiziskās sagatavotības (SFS), kas ir sevišķi svarīga tieši sacensību periodā. Tie ir vingrinājumi, kas paaugstina mūsu speciālo izturību, ātrumu (tempu), attīsta ātrspēku, veiklību. No visas komandas tikai 30% pie tā strādā pilnvērtīgi. Problēma fiziskajā sagatavotībā lielākajai daļai komandas spēlētāju ir neregulāri treniņu apmeklējumi. Sacensību periodā strādājot pie speciālās fiziskās sagatavotības mēs samazinām apjomu, bet palielinām intensitāti. Tie, kas regulāri to dara, ar katru treniņu paaugstina savas fiziskās spējas, savukārt trenējoties tikai vienu, varbūt divas reizes nedēļā, tu labākajā gadījumā noturi sevi līmenī, kādu pirms tam esi sasniedzis. Zinu, ka viens otrs skrien krosus individuāli, kas, protams, ir ļoti labi, jo tā tiek trenēta aerobā izturība, bet jāatceras, ka tas ir pamats speciālajai fiziskajai sagatavotībai, pie kuras, kā jau iepriekš minēju, ir ļoti nopietni jāstrādā.

Taktiskā sadarbība. 

Otra lieta ir taktiskā sagatavotība, kas ir komandas, vai atsevišķu spēlētāju sadarbība spēles laikā, spēlējot gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Ja spēli uzbrukumā es varētu novērtēt kā apmierinošu, tad darbības aizsardzībā ir ļoti vājas, kas sevišķi izpaužas pozicionālā spēlē savā zonā, kā arī metienu bloķēšanā (statistikas rādītāji: priekšpēdējā vieta līgā). Pirmkārt, lai to varētu realizēt ir jābūt labai fiziskajai sagatavotībai, otrkārt –nepieciešams kopīgs visu spēlētāju darbs treniņā: uzsākot uzbrukumu, spēlējot pretinieku zonā, ātrais uzbrukums, spēle aizsardzībā pretinieku zonā, savā zonā. Tātad treniņā vismaz 15 spēlētāji, un protams, divi vārtsargi. Sezonā mums sanāk apmēram 100 treniņi zālē (nedēļā trīs reizes), no kuriem 70% vismaz būtu vajadzīgi taktiskajai sagatavotībai. Labākajā gadījumā 10 treniņos mēs esam bijuši vismaz 15 spēlētāji. Vārtsargs pārsvarā ir viens vai trenējamies bez vārtsargiem. Iepriekšējā sezonā šis rādītājs bija labāks, jo vismaz vienu reizi nedēļā - piektdienās 90% spēlētāji bija treniņā. Visus spēlētājus kopā es redzu tikai pirms spēles, un līdz ar to komandas taktisko spēli daudzi redz tikai uzskatāmā veidā – uz tāfeles. Ja spēlētājs praksē, tas ir treniņos, to nav apguvis, vēlamo rezultātu tas nedos. Un tas, ka spēlētājs ir atnācis uz treniņu vēl nenozīmē, ka viss ir kārtībā. Treniņā ir jāmāk darboties ar 100% koncentrēšanos kāda noteikta uzdevuma izpildei, jo tādā veidā mēs mācamies arī spēlē nezaudēt šo koncentrēšanos. Pārāk daudz reizes man ir nācies pārtraukt treniņu, lai spēlētājiem par to atgādinātu.

Spēlētāji. 

Iepriekšējā sezonā mums bija izveidojies ļoti labs uzbrucēju trijnieks – Pēteris Zeltiņš, Ģirts Laugalis un Toms Niedre, kas bija noteicošais spēks komandas uzbrukumā, un tas bija rezultāts kopējai sadarbībai treniņos. Šīs sezonas čempionāta sākumā šis uzbrucēju trio spēlēja kopā, bet redzot, ka rezultātu tas nedot, biju spiests meklēt citus maiņu virknējumus. Izskaidrojums tam ir ļoti vienkāršs - Pēteris praktiski netrenējas vispār (darbs), arī Ģirts tikai epizodiski rādīja to sniegumu, kāds no viņa tika gaidīts(treniņu skaits samazinājies), un iespējams tikai Toms bija palicis iepriekšējās sezonas līmenī. Visu cieņu Pēterim, kurš arī netrenējoties bija viens no komandas rezultatīvākajiem spēlētājiem, bet starta ātrums un arī taktiskā spēle bija daudz vājāka nekā iepriekšējā sezonā. Kā visvairāk progresējošāko spēlētāju komandā, viennozīmīgi var minēt Rolandu Kovaļevski, kurš kļuva par čempionāta labāko vārtu guvēju un kļuva arī par vienu no Latvijas U19 izlases līderiem pasaules čempionātā. Protams, ir vēl daudz pie kā strādāt, bet ieguldītais darbs visas sezonas garumā ir devis acīm redzamu rezultātu. Tāpat izaugsme ir vērojama arī Ņikitas Maksurova, Valda Vāvera, Uģa Ritvara Jirgensona, Reiņa Kirilko un Edgara Liepas izpildījumā, un es esmu pārliecināts, ka uz pasaules U19 čempionātu bija jābrauc arī Valdim ar Reini. Sezona vairāk ar mīnus zīmi ir vērtējama Andim (praktiski netrenējas), Gintam un Dināram (neregulāri treniņu apmeklējumi). Elvis būs viens no labākajiem vārtsargiem Latvijā, ja sapratīs fiziskās sagatavotības nozīmi vārtsarga spēlē. Vairāk noteikti biju gaidījis no Edgara Lujāna, jo spēles laiks tika dots pietiekošs. Edgaram ir vieni no labākajiem rādītājiem fiziskajā sagatavotībā, bet klibo tehniskais izpildījums. Aivis Barkovskis komandai pievienojās tikai čempionāta otrā apļa vidū, bet rezultativitāti uzrādīja diezgan pieklājīgu. Noteikti primārais – fiziskā sagatavotība, arī attieksmei vajadzētu būt nopietnākai, un ņemot vērā to, ka viņš bija viens no U18 komandas līderiem, nākotnē būs ļoti noderīgs arī virslīgas komandai. Kristapa Namiķa sniegumu vērtēju kā neitrālu, jo florbolā bija atgriezies pēc vairāku gadu pārtraukuma, un komandas sastāvā tika iekļauts no jaunā gada. Viens no tiem, kas regulāri bija treniņos. Daudz jāstrādā pie individuālās tehnikas un taktiskās sagatavotības. Ar VFS viss kārtībā, bet nopietni jāstrādā pie SFS un tas ir tikai loģiski, jo pamatnodarbošanās ir hokejs. Toma Rozentāla sniegumu vairāk vērtēju kā pozitīvu, jo neveiksmīgas darbības uzbrukumā tiek kompensētas ar pašaizliedzīgu cīņu aizsardzībā. Viens no labākajiem spēlētājiem skaitliskajā mazākumā. Pēteris Maziks – vērtējums neitrāls. Atsevišķās spēlēs ar savu pieredzi spēja palīdzēt komandai. Reinis Paegle – bez vērtējuma. Sezonas sākumā laivu sacīkstēs gūtā trauma neļāva parādīt labāko spēli un līdz ar to nostiprināties komandas pamatsastāvā. Zigmārs Liepa – ar attieksmi un ieguldīto darbu sagatavošanās periodā spēja izcīnīt vietu virslīgas komandas sastāvā. Individuālā meistarība un taktiskā domāšana vēl neatbilst virslīgas līmenim, bet turpinot nopietni trenēties ir iespējams to panākt.

Pirms šīs sezonas Latvijas izlases kandidātu sarakstā bija Pēteris Zeltiņš, Toms Niedre un Elvis Holsts. Izlases sastāvā viņi piedalījās turnīrā „Latvian Open 2014”. Diemžēl neviens no viņiem uz Pasaules čempionātu netika. Kāpēc? Domāju, tas ir jautājums ne tikai izlases treneriem, bet arī viņiem pašiem.

Iespējams, darbu turpinās. 

Parasti saka, ja uzvar, tad visa komanda, ja zaudē, tad treneris. Es pilnībā uzņemos atbildību par komandas, kopumā ņemot, vājo sniegumu pagājušajā sezonā. Nevienu brīdi neesmu teicis, vai pat domājis, ka esmu ideāls treneris. Es zinu, ka esmu pieļāvis kļūdas spēlēs, un arī varbūt pats treniņu process nav tik ideāls, kā pašam gribētos. Divu vienādu spēļu nemēdz būt. Katra spēle ir jauns izaicinājums arī man, kā trenerim. Spēles laikā  ir jāmāk pieņemt pareizi lēmumi un ir reizes, kad tikai pēc spēles saprotu, ka viena vai otra darbība nebija pareiza. Galvenais pēc katras spēles rūpīgi kļūdas ir jāizanalizē un jāizdara pareizos secinājumus.

 Pašlaik daudz reālāk skatos uz komandas iespējām. Joprojām uzskatu, ka esam pirmā astotnieka komanda, bet arī nekas vairāk. Mēs varam kādā atsevišķā spēlē uzvarēt gan Cēsis, gan Lielvārdi, gan RTU. Komandai pietrūkst stabilitātes. Lai to iegūtu ir regulāri jātrenējas.

Kopumā ņemot ir tāda kā nepadarīta darba sajūta, jo gribas lai visa komanda izdarītu vismaz kādus 80-90% no tā visa, ko tu esi sezonā izplānojis. Brīžiem ir tāda sajūta, ka mēs esam gatavi iet līdz kaut kādai noteiktai robežai, kuru pārkāpjot ir no daudz kā jāatsakās, un mēs tam neesam gatavi. Te droši vien ir tā profesionālisma un amatierisma atšķirība, ka mums tā florbola spēlēšana ir vienkārša piedalīšanās sacensībās, un piespiest sevi smagi strādāt visas sezonas garumā, tādējādi daudzas lietas atliekot malā, mēs neesam spējīgi, mēs to nemaz negribam vai tas mums ir par grūtu. Mēs pie tā neesam pieraduši. Vēlreiz gan gribas atgādināt, ka mēs spēlējam Latvijas čempionātā virslīgā, kas ir augstākais florbola līmenis Latvijā un ja gribam cīnīties par augstām vietām, tam visam ir jāpieiet profesionāli.

Komandai vajadzētu sākt gatavoties jaunajai sezonai jūlija vidū. Šobrīd ir zināms, ka jaunieši (1996 g. un jaunāki) brauc augustā uz turnīru „Czech Open 2015”. Par dalību citos pirms sezonas turnīros skaidrības vēl nav. Man līgums ar klubu ir beidzies, tā, ka skaidrības par treneri jaunajai sezonai arī vēl nav. Ja spēsim panākt vienošanos iespējams turpināšu darbu.

 

Raksta autors: I. Panteļejevs