Intervija. R.Kovaļevskis un Ņ.Maksurovs par U19 pasaules čempionātu florbolā

2015-05-20 10:13

 

    Maija sākumā Latvijas U19 florbola izlase atgriezās mājās no Pasaules čempionāta Helsinborgā, Zviedrijā, kur Latvijas valstsvienība izcīnīja septīto vietu. Sarkanbaltsarkano vidū arī divi mūsu, Bauskas novada FK «Bauska» florbola komandas spēlētāji — Rolands Kovaļevskis un Nikita Maksurovs. Puiši atbildēja uz jautājumiem par nokļūšanu izlasē, sagatavošanās procesu un čempionāta norisi.

 

Kā nokļuvāt Latvijas valstsvienības U19 florbola izlasē?

Nikita Maksurovs: — No Latvijas florbola federācijas savienības koordinatores saņēmām e-pastu ar uzaicinājumu ierasties uz pirmajām pārbaudēm, treniņu nometni Lielvārdē. Bez mums diviem, bija vēl, ja nemaldos aptuveni 40 spēlētāji.

Rolands Kovaļevskis: — Toreiz, vēl trenera amatā mūs sagaidīja somu speciālists Īro Parviainens. Uzreiz radās priekšstats, ka būs ļoti interesanti treniņi, sagatavošanās process čempionātam, jo viņš ir ārzemju speciālists ar savādāku redzējumu uz florbolu.

 

Treniņnometnēs vairāk bija fiziskās, taktiskās nodarbības vai vairāk strādājāt ar nūjām?

R: — Pārsvarā bija taktiskās nodarbības Iro vadībā.

N: — Fiziskie uzdevumi tika uzlikti kā mājas darbs, kurš katram bija jāizpilda.

 

Izpildījāt?

R: — Nedaudz. (smejas)

 

Kas mainījās, kad aizgāja Iro?

R: — Kā jau teicu, sākumā likās, ka būs ļoti interesanti, bet tad daudziem kandidātiem sākās komunikācijas problēmas, jo viņi labi nepārvaldīja angļu valodu. Mums tas problēmas nesagādāja. Kad pievienojās Latvijas treneru štābs — Aigars Belasovs no «FBK Valmiera/VIA» komandas, «Cēsu alus/Lekrings» komandas spēlētājs Ingus Laiviņš un Andris Pīlups «Ulbroka/FS Masters» vienības galvenais treneris, nekas būtisks nemainījās. Ar mums, kā spēlētājiem vairāk strādāja pirmie divi.

 

Kāds ir Jūsu viedoklis par U19 projektu «Elvi» līgā?

R: — Tā bija sava veida pieredze. Uzspēlējām kopā ar vienaudžiem, potenciālajiem izlases spēlētājiem. Ģērbtuvēs pārrunātais, treneru ieteikumi, pieeja spēlei ir savādāka, kā Bauskas komandā. Tas bija kas nebijis. Domāju, projekts nāca par labu sagatavošanās procesam Pasaules čempionātam.

 

Izlases rindās spēlēja spēlētāji no deviņām Elvi līgas komandām. Vai ar kādu no viņiem nebija nenokārtotas lietas un domstarpības, kuras radās spēlējot vienam pret otru «Elvi» līgā vai jauniešu čempionātos?

R: — Nē, nekā tamlīdzīga. Visi saprata, ka uz čempionāta laiku esam viena komanda. Visi bija draudzīgi.  Godīgi varu pateikt, ka es un Ņikita neizrādījām nekādu vēlmi komunicēt ar spēlētāju, kurš ieņēma mūsu FK «Bauska» it kā savainotā vienības biedra Valda Vāvera vietu, bet ar pārējiem - nekādu problēmu. Valda aizvietotājs nāk no viena izlases trenera komandas, domāju, ka paņēma savējo, nevis labāko.

N: — Es pat teiktu, ka mēs vairāk sapazināmies. Pārrunājām treniņu procesus komandās, kā citas vienības gatavojas spēlēm un tamlīdzīgi. Citām «Elvi» līgas komandām ir savi dakteri, teipotāji. Arī nūjas un apavus dod. Attieksme no spēlētājiem arī ir nopietnāka. Piemēram Liepājā, treniņā, ja pēc trenera švilpes vēl uzmetīsi pa vārtiem vai izdarīsi ko citu, tad par sodu visai komandai jāskrien apļi.

 

Kā atšķīrās treniņi U19 un FK «Bauska» vienībās?

N: — Pie virslīgas treniņiem bijām pieraduši, uztvērām tos kā pašsaprotamus, jo par vietu sastāvā, principā jācīnās nav. Uz izlases nodarbībām, apzināti vai nē, mainās attieksme. Viss ir nopietnāk. Jāizcīna vieta komandā, jāpierāda sevi treneriem, lai ievērotu tieši tevi, nevis kādu citu.

 

Kad uzzinājāt, ka esat starp tiem 23 spēlētājiem, kuri dosies uz čempionātu, jutāt, ka esat šo vietu nopelnījuši?

R: — Principā, kodols kurš brauks uz čempionātu bija aptuveni skaidrs. Pāris spēlētāji bija pārāki par citiem, bet ne mirkli nevarēja atslābināties, jo tie, kuriem gāja grūtāk daudz strādāja un neko tālu no mums pārējiem neatpalika. Galvenais bija izpildīt to ko treneris liek. Ja tu to vari, tad viss kārtībā un mums tas izdevās.

 

Kādi bija dzīvošanas apstākļi čempionāta laikā?

R: — Apmetāmies skaistā, ļoti labā viesnīcā. Dzīvojām istabiņā pa diviem — es un Ņikita.

N: — Brokastīs bija zviedru galds. Pārsvarā augļi. Godīgi sakot, pusdienas nevienu dienu nebija garšīgas. Visi ēdieni bez sāls un likās, ka gaļa ir bezgaršīga. Mums negaršoja, bet kapteinis bija sajūsmā.

 

Ko darījāt pirmajās divās dienās, kad spēļu vēl nebija?

R: — Iekārtojāmies viesnīcā, paēdām un devāmies uz pirmo treniņu. Trenējāmies tajā pat zālē, kurā notika spēles, tikai uz cita laukuma. Treniņu zāles segums bija dīvains. Ta kā mākslīgais segums. Labi, ka otrajā dienā varējām trenēties laukumā, kurā aizvadījām mačus. Tā bija milzīga arēna un kaut atrodoties treniņā, pie tukšām tribīnēm, sajūtas bija pacilātas.

N: — Tā mēs pavadījām abas pirmās dienas. Vairāk par vienu treniņu dienā nevarējām aizvadīt, jo katrai komandai laukumu deva tikai uz stundu. Pirms nodarbības zālē, ārā pildījām fiziskos vingrinājumus. Brīvajā laikā daudz staigājām. Apskatījām pilsētu. Principā, visu laiku visa komanda bija kopā, tikai divi Ulbrokas un viens Cēsu komandas spēlētājs turējās no mums visiem nostāk. Nezinu, kāpēc tā. Visur viņus saucām līdzi, bet viņi kautrējās.

 

Kāds bija jūsu grafiks spēļu dienā?

R: — Pirmās divas spēles bija agrās. Cēlāmies 7.30. Devāmies visa komanda rīta pastaigā, parunājām par gaidāmo spēli, paēdām brokastis. Zālē ieradāmies divas stundas iepriekš. Tad katram kāds rituāls pirms mača, atkal aprunājāmies, izrunājām svarīgākās lietas par to, kā spēlēsim un tad jau iesildījāmies un devāmies laukumā.

 

Pirmajā mačā pret Šveici zaudējums. Tad izlaista uzvara un neizšķirts pret Slovākiju, kam sekoja sagrāve pret Somiju. Kāds noskaņojums valdīja komandā, ko treneri teica?

R: — Pret Šveici pusi spēles nospēlējām ļoti labi. Bija 2:2, bet tad neizmantojām savas iespējas, šveicieši sajuta spēli un viss beidzās tā kā beidzās. Nepaveicās, ka pirmā spēle bija pret šveiciešiem. Daudzi komandā ticēja, ka varam aizķerties un uzvarēt. Liela daļa spēlētāji atstāja pārāk daudz emocijas šajā pirmajā mačā. Pēc spēlēm treneri mūs uzmundrināja, mazliet pārrunājām spēli, savas kļūdas.

N: — Uz katru spēli gājām ar domu par uzvaru. Neviens neteica, ka slovāki obligāti jāuzvar, bet pārējiem tā pat zaudēsim. Katrā spēlē gribējām uzvarēt. Žēl, ka pret Slovākiju izlaidām pārliecinošu uzvaru. Tā pat, kā spēlē pret Šveici nespējām realizēt savus momentus, par ko pretinieks mūs sodīja ar zaudētiem vārtiem.

 

Kuros spēles elementos latvieši atpaliek no somiem, zviedriem vai šveiciešiem?

N: — Domāšanas ātrumā. Viņi ļoti ātri spēj pieņemt lēmumu. Arī laukumu viņi pārredz daudz labāk. Pret Šveici zaudējām divus vārtus, pēc kuriem neviens no komandas nesaprata, kas notika. Viss tika izdarīts zibenīgi un mēs pat nenoreaģējām. Tā ir tā atšķirība starp viņiem un mums.

R: — Vismaz fiziski, cīņās pie bortiem mēs neatpaliekam. Liela nozīme ir spēlei aizsardzībā. Somu un zviedru piecinieki spēj visi atgriezties aizsardzībā ļoti ātri, kamēr kāds no mūsējiem vēl nav šķērsojis centra līniju.

 

Pret Slovākiju atradāties vadībā 6:2. Domājāt, ka uzvara rokā?

R: — Nē. Pirms pēdējās trešdaļas ģērbtuvēs izrunājām, ka nekas nav beidzies un spēli nevaram atdot. Visi noskaņojās un viss bija kārtībā. Taču tad viņi iemeta vienu, mēs mazliet nobijāmies, ka viņi iemetīs vēl un mēs zaudēsim lielo pārsvaru. Tā arī notika.

 

Izšķirošajā mačā pret Norvēģiju jutāt papildus spiedienu no treneriem, ka šis ir mačs par palikšanu augstākajā elitē?

R: — Šajā ziņā problēmu mums nebija. Nebija nekāds spiediens. Neko nerunājām par to, ka ja zaudēsim, tad izkritīsim no elites. Nekādu sarunu nebija. Paši visu zinājām, sapratām, ka vienkārši ir jāuzvar.

N: — Treneri teica, lai nepārdzīvojam iepriekšējās neveiksmes un izbaudām pēdējo spēli čempionātā.

 

Ko U19 florbola čempionāts jums ir devis kā spēlētājiem?

R: — Viennozīmīgi tā ir pieredze. Strādājām ar citiem treneriem, savādākā treniņu procesā. Arī pārrunas pirms un pēc spēlēm ir savādākas kā virslīgas komandā. Bija interesanti. Šis čempionāts bija kā ievads lielajā florbolā. Nākamais mērķis — pieaugušo izlase.

 

Vai tagad sagaidāt uzaicinājumu uz lielo izlasi?

R: — Manuprāt, katrs, kurš ir uzspēlējis kādā no jauniešu izlasēm, gaida to brīdi, kad varēs pārstāvēt pieaugušo izlasi. Lai tur nokļūtu, nedomāju, ka pietiek ar to, ka regulāri tiek gūti punkti. Pieaugušo līmenī ir svarīgi izprast spēli, lasīt to, pārredzēt laukumu un labi spēlēt ar augumu.

N: — Jāturpina spēlēt. Daudz ko nosaka treneri un nevar zināt, vai tu, kā spēlētājs atbilsti viņu nosacījumiem. Jāmēģina sevi pierādīt, lai tevi ievēro.

 

Roland, Tev šajā čempionātā četrās spēlēs divi vārti un divas rezultatīvas piespēles, kā arī divas reizes tiki nosaukts par spēles labāko spēlētāju. Kā vērtē savu sniegumu?

R: — Varēja labāk. Bija vēl vismaz divas 100% iespējas, kurās bija jāgūst vārti. Neiemetu un uz kādu brīdi izslēdzos no spēles, kas ietekmēja manu sniegumu. Protams, prieks par puntkiem, taču kā jau teicu, varēju labāk.

 

Čempionāta laikā ar jums atgadījās kas amizants?

N: — Jā. Mēs abi aizmirsām savas durvju kartītes, ar kurām atslēdz istabiņu. Gājām uzspēlēt minigolfu, tad es aizgāju uz istabiņu. Atgriezos ļoti ātri, ar smaidu sejā. Teicu Rolandam, ka kartīti esmu atstājis istabiņā. Viss, ko no smiekliem viņš prata pateikt bija – es arī. Viesnīcas personāls mums izlīdzēja un ātri vien durvis bija vaļā. Personāls teica, ka tā gadās ļoti bieži.

R: — Pēc intervijas, es zālē aizmirsu otru nūju. Kad gāju tai pakaļ, redzēju,ka tā nolikta pie Čehijas izlases spēlētāju nūjām. Teicu, ka tā ir mana. Sākumā neticēja, bet vēlāk jau atdeva.

 

Kas būs tas, kas paliks atmiņā no čempionāta?

R: — Noteikti cilvēki, ar kuriem bijām kopā — komandas biedri, treneri un personāls. Patika pavērot citu komandu spēles.

N: — Piekrītu Rolandam. Tā ir fantastiska pieredze. Prieks, ka varējām pārstāvēt Latviju kādā no izlašu čempionātiem. Patīkams pasākums bija vietējā čempionāta futbola spēles apmeklējums ar vairāku tūkstošu skatītāju vietām. 

Rolands Kovaļevskis un Nikita Maksurovs izteic pateicību treneriem - Ingusam Panteļejevam, Agrim Grandovskim un Normundam Grunckim par padomu un sagatavošanu čempionātam, Bauskas BJSS direktorei Birutai Grantiņai par finasiālo atbalstu, kā arī savām ģimenēm par atbalstu. 

 

Rakstu sagatavoja: A.Dulbe