2016-12-03 12:49

Nedēļas nogalē startēs pasaules čempionāts florbolā ar divu baušķenieku līdzdalību – izlases treneris ir Normunds Grunckis, bet sastāvā spēlē Rolands Kovaļevskis. Visā pasaulē florbols kļūst populārāks un ar bumbiņas dzenāšanu sporta zālē aizraujas arvien vairāk cilvēki visā pasaulē. Bet kad, kas un kā florbolu sāka spēlēt Bauskā? Par to pastāstīs Normunds Grunckis, kurš 1993.gadā bija viens no pirmajiem baušķeniekiem, kurš rokās turēja florbola nūju.

Normund, pastāstiet par savām sportista gaitām pirms pievērsāties florbolam.

– Spēlēju rajona basketbola komandā «Muzejs». Nosaukums tāds, jo vairāki spēlētāji tolaik strādāja Bauskas muzejā, tai skaitā pašreizējais Bauskas novada domes priekšsēdētājs Raitis Ābelnieks, baušķenieki Arnis Rauda, Kaspars Spalvainis un Jānis Brēmeris. Spēlēt basketbola komandā mani uzaicināja Uģis Rauda un Aldis Rauda. Es, savukārt, pasaucu Ingusu Panteļejevu, Raimondu Gausiņu un Intu Zenteli. Basketbola komandas veidotājs bija Uldis Līnis. Viņš tajā laikā vadīja komandu, organizēja treniņus un spēles. Uldis sarunāja sadraudzības mačus ar basketbolistiem no Rīgas. Pēc sadraudzības mačiem kopīgi atpūtāmies pirtiņā.

Kā un pateicoties kam, baušķenieki sāka spēlēt florbolu?

– Vienā no basketbola treniņiem pie mums atbrauca Ulda brālēns Jānis Ķivkulis un Andris Dzenis no Rīgas. Jānis uz treniņu ieradās ar 15 florbola nūjām un paziņoja, ka basketbola vietā šodien spēlēsim «šito te’». Vēlāk «šito te» pārdēvējām par zāles hokeju. Zviedrijā florbolu dēvēja par inabendiju, somijā – salebendijs. Tikai vēlāk starptautiskā florbola federācija vienojās par «floorball», jeb grīdas bumbu.

Daudzi ar sportu saistīti cilvēki Bauskā smej’ ka florbols Bauskā ir patiecoties tieši sarunām, kuras raisījušās pirtiņā. Tas tiesa?

– Tā varētu teikt (smejas.) Pēc pirmajām florbola spēlēm atpūtāmies pirtiņā. Jānis strādāja Latvijas jaunatnes progresīvā savienībā. Viņš tur veidoja dažādus sadraudzības projektus ar ārzemju sporta iestādēm. Tieši viņš pastāstīja, ka Zviedrijā florbols ir ļoti populārs un nūjas ieguvis pateicoties draudzībai ar skandināviem.
Visu vakaru spriedām un runājām tikai par florbolu.

Labi, nūjas jums bija, bet borti un vārti?

– Bortu vietā mēs izmantojām vingrošanas solus. Pirmajā treniņā nebija pat vārti. Tikai skrējām un dzenājām bumbiņu. Vēlāk vārtus mums uzmetināja, bet vārtu tīklu sadabūjām pie zvejniekiem Rojā. Vārtsargi vilka hokeja ķiveres vai plastmasas sejas maskas. Mēmeles sporta zālē bija ventilācijas šahtas, kurā bumbiņai iekrītot, to nevarēja dabūt laukā. Traģēdija bija tad, kad pēdējā veselā bumbiņa tomēr atrada ceļu renstelē, līdz ar to treniņam bija jābeidzas. Sākumā pat noteikumus īsti nezinājām. Vienojāmies, ka pa nūjām sist nevar, bet nevis tāpēc ka nevarētu, bet tāpēc, ka nūjas bija ļoti trauslas un varēja salūzt. Emocionālākais brīdis treniņos bija tieši tad, kad kādam salūza nūja, jo gluži vienkārši citas nebija iespējams nopirkt. Praktiski, ja instruments saplīsa, par florbolu uz kādu laiku varēja aizmirst.

Kā tikāt pie sava inventāra?

– Veidojās sakari. Viss notika caur pazīšanos un nūjas mums veda no Skandināvijas, jo Latvijā dabūt nevarēja. Kad braucām uz turnīru Čehijā, iepirkām vairumā, lai ir ar ko spēlēt. Latvijā florbola nūjas varēja iegādāties apmēram sākot no 1998.gada.

Florbols tikko kā parādījās Latvijā, kad jau notika pirmais valsts čempionāts.

– Jā, florbols attīstījās ļoti strauji. Pirmais Latvijas čempionāts notika 1993.gadā sabraukumu veidā. Toreiz, Bauskas komanda izcīnīja savu pirmo un līdz šim vienīgo medaļu – palikām trešie. Mūsu komandas vārtus sargāja slavenā hokejista Artūra Irbes brālis Arvīds Irbe. Pirmo trīs čempionātu čempioni Cēsis uzvarēja, jo viņiem puse komandas bija hokejisti. Ziema beidzās, iedeva rokās džekiem nūjas un viņi sāka spēlēt florbolu. Arī Ķekava dominēja florbolā, pateicoties jaunatnes hokeja skolai, kuras audzēkņi spēlēja florbolu.

Kā Bauskas komanda attīstījās pēc pirmā čempionāta?

– Pēc 1993.gada čempionāta komandai pievienojās Guntars Grandovskis, Gints Vecelis, Normans Ievenieks, Aivars Duklavs un Agris Grandovskis. Mūsu florbolistu pulks kļuva kuplāks ar katru gadu. 1995.gadā komandā spēlēja Raivo Gruzda, Igors Beļekovs, Pēteris Maziks, Normunds Abeļūns, Genādijs Kutra un citi Bauskas aktīvie sportisti.
Sākot ar 1995.gadu sākām braukt uz Čehijas turnīru «Czech Open», kurā vēl aizvien spēlējam arī pēc 25 gadiem tikai kā veterāni. Toreiz pētījām, skatījāmies un brīnījāmies kā spēlē somi, zviedri un čehi. Arī tā bija sava veida pilnveidošanās. 1995.gadā Bauskas komandu sāka vadīt rokas bumbas treneris Pēteris Līcis. Pateicoties Normana tētim Aivaram Ieveniekam, Bauskas komandai izveidojās sadarbība ar «Bauskas klēts» saimnieku Rolandu Vinagradovu. Kad vīri vienojās par sadarbību, Rolands jokojot teica, ka komandu atbalstīs desmit gadus. Viņš savu vārdu turēja.

Pirmie florbolisti Bauskā bija basketbolisti, treneris -  handbolists. Nebija grūti izprast florbolu?

-Florbolu mācījāmies to spēlējot, piedalījāmies turnīros. Patiesībā, visas komandas sporta spēles pēc būtības ir līdzīgas. Basketbolā, rokas bumbā, hokejā un futbolā jāmēģina kāds priekšmets trāpīt pretinieku vārtos vai grozā vairāk reižu nekā pretinieks.
Mums visiem bija izpratne par sporta spēlēm. Tāpat paralēli turpinājām spēlēt gan basketbolu gan futbolu novada čempionātos, vēlāk veterānu sacensībās.

Jūs esat vien no tiem, kas dibināja Latvijas florbola savienību. Kā tas notika?

– Strauji attīstoties florbolam, līdz mums atnāca ziņa, ka Bauskā jādibina florbola klubs. Faktiski, trīs mēnešus pēc pirmajiem treniņiem mēs dibinājām florbola klubu «LJPS Bauska», lai varētu izveidot Latvijas florbola savienību, kuras radīšanai bija nepieciešamas izveidot trīs biedrības. Viena no tām bija Latvijas jaunatnes progresīvā savienība, jeb LJPS, otra LJPS-Rīga un mēs.
Šīs trīs biedrības dibināja Latvijas florbola savienību. Pirmajā savienības valdē tikām ievēlēti es un Uldis Līnis. Valdē strādāju līdz 2004.gadam, kad kļuvu par izlases galveno treneri.