Vēstures liecības: Sergejs Kirtovskis. Teikvondo. 1995.gads
17.03.1995 Lauku Avīze
"SAMKAN" - tas nozīmē trīs upes
Šīs upes ir Mēmele, Mūsa un Lielupe, kuru ielokā ieritinājusies mazpilsēta Bauska. Un Bauskā ir Austrumu cīņas teikvondo klubs "SAMKAN-TDK", ko izveidojis un vada treneris SERGEJS KIRTOVSKIS (melnā josta, pirmais dans). Lai arī "LA" lasītajiem būtu skaidrs, ko nozīmē šie nedaudz noslēpumainie termini un kas īsti ir teikvondo, S. Kirtovskis atbild uz redakcijas jautājumiem.
— Teikvondo ir cīņas veids, kas radies Dienvidkorejā. Nosaukumu veido trīs vārdi - tae (kāja), kwon (roka) un do (ceļš, cīņas meistarība). Pasaulē ar šo sporta veidu nodarbojas apmēram 30 miljoni cilvēku 120 valstīs, kuras apvieno WTF - Vispasaules teikvondo federācija. 1992. gada olimpiskajās spēlēs Barselonā notika teikvondo paraugsacensības, bet pērn to oficiāli iekļāva olimpiskajā programmā.
Cīņas risinās trīs raundos pa trim minūtēm katra. Sportisti sacenšas četrās svara kategorijās vīriešiem un trijās - sievietēm. Atļauti dažādi sitieni ar rokām un kājām, lēcieni un spērieni. Drīkst sist arī pa ķermeņa vidusdaļu un galvu, turpretī belzieni zem jostas vietas ir aizliegti, tāpat - grūstīšanās. Dažam var rasties iespaids, ka teikvondo ir ļoti mežonīgs, brutāls sporta veids, taču tā nebūt nav. Lai kaut ko iemācītos un drīkstētu piedalīties sacensībās, jānoiet grūts un garš ceļš, cieši rokrokā ar Austrumu filozofiju. Teikvondo balstās uz septiņiem pamatprincipiem - dvēseles (gara) spēks, pieklājība, smalkjūtība, spēja upurēt sevi konkrētam mērķim, pacietība, cieņa pret citiem un dvēseles tīrība.
Sacensībās sportisti obligāti lieto roku, kāju un vidukļa aizsargus, galvā ķivere. Ir triju veidu sacensības - formālie vingrinājumi, sparings (tuvcīņa) un priekšmetu sišana. Cīņu vērtē četri sānu tiesneši un viens laukumā, to vienmēr vēro arī ārsts un jurists. Augstāka vērtība ir sitieniem pa galvu, taču, ja tādus izpilda lēcienā, sitējam noteikti jānoturas uz kājām. Tiesneši var piešķirt punktus, var tos ari atņemt vai izteikt brīdinājumus sportistiem.
Teikvondo meistarības līmeni nosaka desmit jostu gradācija. Cīkstonim iespējams saņemt balto, dzelteno, zaļo, zilo, sarkano, brūno un melno jostu, turklāt dzeltenajai, zaļajai, zilajai un sarkanajai ir divas apakš kategorijas-pirmā un otrā. Savukārt melnajai jostai ir desmit pakāpes jeb dani. Tos piešķir par meistarību, sasniegumiem sportā, īpaši - veiksmīgu piedalīšanos starptautiskās sacensībās, bet no sestā dana līdz desmitajam - par teikvondo attīstības veicināšanu, zinātnisko darbību.
— Kā jūs pats sākāt nodarboties ar teikvondo. Kā Bauskā radās šis klubs?
— 1989. gadā, kad tika dibināta Latvijas teikvondo federācija, man piedāvāja kārtot instruktora eksāmenus pie Dai Džī Hvana. korejieša, kurš aizsāka un sekmēja teikvondo attīstību mūsu zemē. Bijām desmit, kuri šos eksāmenus sekmīgi izturējām un ieguvām tuvcīņas instruktoru apliecības. Sākām ar baltajām jostām, nokļuvām līdz zilajām. Bet pirms tam piecus gadus biju trenējies karatē tepat Bauskā - Renata Zaripova vadībā. Viņš beidzis Rjazaņas desantnieku karaskolu, strādāja kara komisariātā un pirmais Bauskā radīja interesi par Austrumu cīņām. Tajos laikos tas bija diezgan riskanti, jo Austrumu cīņas oficiāli tika aizliegtas un nosodītas. Taču to popularitāte auga no gada gadā, īpaši, sākoties politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām. 1989. gada Zaripovs nodibināja likumīgu treniņgrupu Bauskā, bet es - agrofirmā "Uzvara". Mūsu nodarbības notika turienes skolas vestibilā, taču vēlāk, pateicoties direktorei Jansones kundzei, drīkstējām izmantot lepnākas telpas, pat ar parketa grīdu skolas atklāšanas svinībās uzstājāmies ar paraugdemonstrējumiem. Gadu notrenējāmies skolas sporta zālē, bet tad saimniecībā sākās vispārējas jukas un reformas, mūsu zāli vairs neapsildīja, radās arī citādas grūtības. Šo iemeslu dēļ treniņi "Uzvarā" vairs nenotiek.
1991. gada divas teikvondo grupas nodibinājām Bauskā. Vienu vadīju es, otru - Sandis Deksnis, kurš strādāja ar bērniem. Vel pēc diviem gadiem sāku trenēt eksperimentālu grupu Iecavas vidusskolas sporta zālē. Gribētāju bija daudz un nākotne rādījās itin tīkama, taču 1994. gada 31. janvāri, ieradušies uz treniņu, zāli atradām aizslēgtu un noblombētu. Mums paskaidroja, ka tā ir avārijas stāvoklī,
tādēļ nodarbības turpināt nedrīkst. Vienu sezonu vēl "izvilkām" bērnudārza "Cālītis" telpās, bet nu vairs nav iespējams arī tur. Līdz ar to Iecavā teikvondo ir apklusis Tiesa, man piedāvāja "Dārtijas” zāli, taču par tik lielu naudu, ka tikai retajam būtu pa kabatai apmaksāt savus treniņus.
Pērn teikvondo grupa radās Pilsrundālē, kur ir ļoti atsaucīgs vidusskolas direktors Aivars Indrikovs. Treniņi sākās ari Vecumniekos, veidojās perspektīvas grupas, bet, atkal problēmas ar sporta zāli. Lai gan man uz turieni aizbraukt nav diezcik ērti (divreiz nedēļa pa simt kilometriem), būtu ļoti žēl, ja teikvondo Vecumniekos piemeklētu tāds pats liktenis kā Iecavā.
— Bet pašā Bauskā?
— Šogad tur izveidojusies treniņgrupa astoņus līdz desmit gadus veciem bērniem. Viņus trenē Jolanta Bitēna (zilā josta), pusaudžus pilsētas stadionā - Mareks Vītoliņš (sarkanā josta). Sandis Deksnis vada divas grupas Bauskas pamatskolā, viņa audzēkņi jau piedalās sacensībās. Pats strādāju ar divām grupām stadionā un izlases komandu.
Pavisam Bauskas rajona šim sporta veidam pievērsušies vairāk nekā 300 dažāda vecuma interesentu, arī vīri, kuriem jau 40, un sievietes. Trenēties uz Bausku brauc no visām rajona – malām - Brunavas, Codes, Īslīces, Iecavas u.c.
— Kā notiek jūsu treniņi, cik par tiem jāmaksā?
— Trenējamies divreiz nedēļā. Visi sāk no nulles un divu mēnešu laikā apgūst pirmās iemaņas, sitienus, palielina lokanību un veiklību. Treniņa pirmā posma beigās jākārto eksāmens, lai iegūtu balto jostu un speciālo teikvondo tērpu - daboku (nejaukt ar kimono!). Sezonas beigās - vēl viens eksāmens dzeltenās jostas iegūšanai. Turpmākās jostas iemantojamas, palielinot cīņas meistarību. Tas notiek ātrāk, ja sacensībās laimējas ieņemt godalgotu vietu. Treniņi nav pārāk dārgi. Bērni maksā trīs četrus latus mēnesi, pieaugušie - līdz sešiem. Šo naudu izmantojam galvenokārt sporta zāļu īrei, samaksai par to apkuri un elektrību. Daudzbērnu ģimeņu locekļiem dodam atlaides. Diemžēl nupat radušās jaunas grūtības. Uzzināju, ka rajona valde gatavojoties pacelt īres maksu par zāles izmantošanu, bet par ieeju stadionā prasīšot 50 santīmus.
— Kā baušķeniekiem veicas sacensībās?
— Īpaši nelieloties, varu teikt, ka nav bijis sacensību, kurās mēs neesam ieguvusi medaļas Pirmais lielais panākums bija jau 1992. gadā Minska, kur ir viens no spēcīgākajiem teikvondo centriem bijušajā PSRS un sportistiem par piedalīšanos sacensībās pat algu maksā. Mēs tur nopelnījām piecas bronzas godalgas. Pašlaik mūsu sekmīgākie ir Viktors un Arnis Korņenkovi, Mareks Vītoliņš, Raivis Mackevics, Mārtiņš Mūrnieks, Sergejs Gribiņičenko, Dāvis Neikšāns, Edgars Kukuts, Edgars Baufals.
— Vai teikvondo ir populārs arī citur Latvijā?
— Nopietni centri ir Rīgā, Daugavpili, Rēzeknē, Ogrē, Jelgavā. Diemžēl notikusi šķelšanas. Vairāki klubi, arī mūsējais, izstājās no Latvijas teikvondo federācijas, jo tā neatzīst pilsētu vienlīdzīgas tiesības valsts izlasē. Tādēļ par teikvondo turpmāko attīstību vēl jādomā un jālemj.
— Visbeidzot - kā ir ar teikvondo lietošanu ikdienā?
— Protams, treniņos un sacensībās mēs iemācāmies aizstāvēt gan sevi, gan citus. Līdz ar to nāk apziņa, ka cita pakļaušana sev nedrīkst būt pašmērķis To nebūs grūti saprast, ja vēlreiz ielūkosieties teikvondo filozofijas septiņos pamatprincipos. Par saviem audzēkņiem, kuri kaut ko iemācījušies un sasnieguši zināmu meistarības līmeni, varu galvot - speciāli meklēt kašķi uz ielas viņi nekad neies! Lai gan izņēmumi mēdz būt visur.
Intervējis D. Burkovskis
www.periodika.lv